Strādājot ar sensoriem lielās ēkās, neizbēgami rodas būtisks praktisks jautājums: kā nodrošināt stabilu datu pārraidi visā objektā un starp vairākām vārtejām, nepārslogojot infrastruktūru un vienlaikus nepalielinot izmaksas?
Jaunu pieeju izpēte un testēšana ir neatņemama mūsu komandas darba sastāvdaļa, tāpēc veicām LoRaWAN savienojamības eksperimentu. Tā mērķis bija saprast, cik elastīgi un efektīvi sensoru tīklu iespējams izveidot reālās, liela mēroga ēkās.
Scenārijs
Ēka ir aprīkota ar iekštelpu klimata sensoriem, kas mēra CO₂ līmeni, temperatūru un mitrumu. Šie sensori izmanto LoRaWAN protokolu, kas darbojas 868 MHz frekvencē un ir īpaši piemērots signāla pārraidei cauri sienām un lielu iekštelpu teritoriju pārklāšanai. Sensoru dati tiek nosūtīti uz LoRaWAN vārteju — ierīci ar SIM karti un mobilo interneta savienojumu, caur kuru dati tiek pārsūtīti uz centrālo sistēmu.
Mazākās ēkās šāda pieeja darbojas bez problēmām. Taču, pieaugot ēkas izmēram un attālumam starp sensoriem, kļūst skaidrs, ka ne visi sensori spēj uzturēt stabilu savienojumu ar vienu vārteju. Vienkāršākais risinājums būtu uzstādīt otru LoRaWAN vārteju, taču tas nozīmētu arī papildu SIM karti, vēl vienu datu pieslēgumu un augstākas ilgtermiņa ekspluatācijas izmaksas.
Tas noveda pie galvenā eksperimenta jautājuma: vai katrai vārtejai patiešām ir nepieciešams savs mobilā interneta savienojums?
.jpg)
Eksperiments
Eksperimenta laikā uzstādījām otru LoRaWAN vārteju, taču šoreiz bez SIM kartes. Tā vietā abu vārteju savienošanai tika izmantotas WiFi HaLow ierīces. WiFi HaLow darbojas frekvencēs zem 1 GHz, tādēļ ir piemērots lielākiem attālumiem un sarežģītai ēku videi.
Rezultātā otrā LoRaWAN vārteja apkopoja sensoru datus un nosūtīja tos uz datu serveri caur pirmo vārteju, izmantojot WiFi HaLow savienojumu, tādējādi novēršot nepieciešamību pēc atsevišķas SIM kartes.
Secinājumi
Eksperiments parādīja, ka LoRaWAN un WiFi HaLow tehnoloģijas var efektīvi papildināt viena otru, īpaši lielās ēkās un objektos ar sarežģītu plānojumu. Ir iespējams paplašināt sensoru pārklājumu, nepalielinot SIM karšu skaitu un ar tām saistītās izmaksas, vienlaikus saglabājot stabilu datu plūsmu un elastīgu tīkla arhitektūru.
Šī pieeja nav universāls risinājums visiem scenārijiem, taču tā skaidri parāda, ka, gudri apvienojot dažādas bezvadu tehnoloģijas, iespējams izveidot efektīvāku un ekonomiski pamatotāku datu infrastruktūru ēkām.
Šādi eksperimenti palīdz mazināt plaisu starp tehnoloģiju teorētiskajām iespējām un to faktisko darbību reālos apstākļos.
